Miegs ir nervu sistēmas darbības diennakts ritma izraisīts organisma stāvoklis, kurā intensīvi atjaunojas un uzkrājas audu enerģētiskās un funkcionālās rezerves. Miega laikā tiek nobloķēti vadošā psihes orgāna galvas smadzeņu garozas nervu sakari ar maņu orgāniem un zemgarozas tonizējošajām struktūrām. Tas sekmē nervu sistēmas pārslēgšanos uz organisma iekšējās vides norišu regulēšanu.
Ir vairākas miega stadijas. Iemigšanas stadijā izbeidzas nomodam raksturīgie smadzeņu garozas elektriskās aktivitātes α ritmi, zūd cilvēka kontakts ar apkārtni. Dziļā miega stadijā dominē garozas elektriskās aktivitātes lēnie δ ritmi, tāpēc šo stadiju bieži dēvē par «lēno jeb NREM (non – rapid eye movement, tātad miegs bez ātrām acu kustībām) miegu». Mazāk dziļajā miega stadijā lēnos ritmus nomaina daudzveidīgi ātrāki ritmi, tāpēc to dēvē par «ātro jeb REM (rapid eye movement, miegs ar ātrām acu kustībām) miegu». Te notiek intensīva audu vielmaiņas, orgānu darbības, kā arī smadzeņu nervu darbības pārkārtošanās, sagatavošanās nākamajam nomoda periodam. Te bieži rādās sapņi, kurus veicina kairinājumi un ietekmes, kas saistītas ar iekšējo orgānu norišu pastiprināšanos un skeleta muskulatūras, cīpslu un locītavu saišu spēju atslābumu.
Nakts miegs sastāv no 3 - 5 cikliem; katrs no tiem sākas ar «lēno miegu» un noslēdzas ar «ātro miegu». Ja kāda cikla norisi traucē, nākamajā naktī attiecīgais cikls pagarinās. Atsevišķas bezmiega naktis tiek kompensētas ar miega ciklu pagarināšanos nākamajās naktīs. Mākslīgi uzturēts ilgstošs bezmiegs parasti rada dažādus vielmaiņas un nervu darbības traucējumus. Miega ilgums veseliem pieaugušiem cilvēkiem atkarībā no organisma individuālām īpatnībām un ieraduma var svārstīties no 4 līdz 10 stundām.
Populārā medicīnas enciklopēdija, 1984. gads
